Kas ir ūdens analīzes?
Analīzes ir Jūsu ūdens parauga testēšanu atbilstoši LR MK noteikumiem Nr. 547 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības, monitoringa un kontroles kārtība".

Kāpēc jāveic ūdens analīzes?
Ūdens analīzes ir OBLIGĀTAS, lai speciālists varētu piedāvāt un izgatavot Jums atbilstošu ūdens attīrīšanas iekārtu. Katra ūdens attīrīšanas iekārta ir unikāla un atbilst Jūsu individuālajām prasībām.

Kā var veikt ūdens analīzes?
Sagatavojiet tukšu un tīru 1.5L PET pudeli;
Pirms ūdens parauga ņemšanas teciniet ūdeni vismaz 15 min.;
Pēc notecināšanas iepildiet ūdeni pudelē līdz pašai augšai un aizskrūvējiet pudeli, neatstājiet pudelē gaisa burbuli. Paraugu ir jāņem pirms pirmā patērētāja un filtrējošām iekārtām;
Nogādājiet ūdens paraugu mūsu pārstāvim vai ūdens testēšanas vietā 24h laikā no parauga ņemšanas brīža.

Ko es iegūšu veicot ūdens analīzes?
Jūs iegūsiet skaidrību par savā ikdienā lietojamā dzeramā (akas, spices vai urbuma) ūdens kvalitāti.

Kādus parametrus es iegūšu veicot ūdens analīzes?
Ūdens cietība – Kalcija joni – Magnija joni (Cietība ir dabīgo ūdens īpašību kopums, kas saistīts ar sārmzemju metālu saturošu sāļu, visbiežāk kalcija un magnija sāļu, koncentrāciju ūdenī. Lai arī ciets ūdens nav kaitīgs cilvēka veselībai, tas var radīt nopietnus draudus dažādām ierīcēm, piemēram, veļasmašīnām, boileriem, trauku mazgājamajām mašīnām un caurulēm, izgulsnējoties tajās kā katlakmens. Lietojot šādu ūdeni veļas mazgāšanai nepieciešams lielāks daudzums mazgāšanas līdzekļu. Paaugstināta ūdens cietība var ietekmēt ūdens garšu):
mmol/l Cietības grādi, dH Ūdens cietības novērtējums
0-0.7 0-4 ļoti mīksts
0.7-1.4 4-8 mīksts
1.4-2.1 8-12 vidēji mīksts
2.1-3.2 12-18 diezgan ciets
3.2-5.4 18-30 ciets
virs 5.5 >30 ļoti ciets
Kopējā sārmainība (Ūdens izturības rādītājs pret pH pazemināšanos, ja ūdenim pievieno skābi. Ja sārmainība ir par zemu, sākas metāla daļu korozija, ja tā ir par augstu, ūdens kļūst duļķains);
Kopējā mineralizācija (Izšķīdušo vielu kopsumma. Augsts mineralizācija līmenis var būtiski samazināt dezinfekcijas līdzekļu efektivitāti);
Hlorīda joni (Tie ir sālsskābes minerāli, kas nepieciešams ikvienam dzīvam organismam dzīvības uzturēšanai, taču ne pārmērīgi daudz. Ja dzeramajā ūdenī ir pārāk daudz hlorīdu, tas var būt sāļš);
Sulfāta joni (Sulfāti ir sērskābes sāļi, kas lielākoties labi šķīst ūdenī. Maksimāli pieļaujamā sulfātu koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 250 mg/l. Palielināta sulfātu jonu koncentrācija dzeramajā ūdenī (>250 mg/l) var piešķirt ūdenim nepatīkamu (rūgtu vai medikamentu) piegaršu, veicināt ūdensvadu koroziju, kā arī samazināt ūdens dezinfekcijas efektivitāti);
Hidrogenkarbonāta joni (Hidrogenkarbonāta joni Latvijā atrodas praktiski visur, tie rodas šķīstot karbonātiežiem (dolomītam, kaļķakmenim, u.c.). Kalcija un magnija hidrogenkarbonāti ir galvenie vaininieki pie katlakmens veidošanās, ūdeni karsējot);
Dzelzs joni (Dzelzs klātbūtne normas robežās dzeramajā ūdenī nav kaitīga, taču paaugstināta dzelzs koncentrācija sākot ar 0.3 mg/l (maksimāli pieļaujamā dzelzs koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 0.2 mg/l) izsauc izmaiņas ūdens garšā un izskatā, veicina koroziju cauruļvados un visā ūdensapgādes sistēmā, rada nogulsnes (sarkanbrūnus pleķus uz veļas) un apstākļus specifisku baktēriju augšanai. Gruntsūdenī, kuri nesatur skābekli, dzelzs atrodas izšķīdušā veidā un neietekmē ūdens ārējo izskatu (dzidrumu, caurspīdīgumu). Taču nonākot saskarē ar gaisa skābekli vai kādām citām oksidējošām vielām (piemēram, hloru) veidojas dzelzs savienojums, kurš ūdenī ir nešķīstošs (trīsvērtīgais dzelzs hidroksīds) un izgulsnējas ūdenī kā sarkanbrūnas daļiņas (rūsas krāsā));
Mangāna joni (Ja mangāna koncentrācija ūdenī ir no 0.05 līdz 0.2 mg/l, tas ir lietojams patērētājiem. Problēmas sākas, ja tā koncentrācija ir lielāka par 0.1 mg/l, parādās izmaiņas ūdens garšā (metāliska piegarša), krāsā un smaržā. Veidojas brūni melni nosēdumi uz traukiem, drēbēm un sanitārās tehnikas. Latvijā noteiktā mangāna maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 0.05 mg/l);
Permanganāta indekss jeb oksidējamība (Skābekļa daudzums, kas nepieciešams organisko piemaisījumu oksidēšanai ūdenī. Rādītājs raksturo vispārējā organiskā piesārņojuma līmeni (norāda uz augu un dzīvnieku valsts izcelsmes pūstošo vielu daudzumu ūdenī). Maksimāli pieļaujamā koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 5,0 mg/l);
Nitrāta joni – Nitrīta joni (Nitrātu līmenis gruntsūdeņos norāda uz to, ka tajos ir liela notekūdeņu vai mēslošanas līdzekļu koncentrācija. Augsnē daļa amonija tiek pārveidota nitrītos un nitrātos. Gruntsūdeņos un virszemes ūdeņos dabīgais amonija līmenis ir samērā zems, mazāks par 0,2 mg/l. Anaerobiskajos gruntsūdeņos tas tomēr var sasniegt 3 mg/l un vairāk. Pārāk liels nitrātu daudzums ūdenī var kļūt bīstams cilvēka, īpaši mazu bērnu, veselībai);
Amonija joni (Amonija jonu koncentrācija ūdenī nedrīkst pārsniegt 0.50 mg/l. Ja pieļaujamais rādītājs ir pārsniegts, tad dzeramam ūdenim var pasliktināties smarža un garša. Paaugstināts amonija daudzums ūdenī norāda uz iespējamo bakteriālo, notekūdeņu un dzīvnieku atkritumu piesārņojumu (īpaši akās un seklos urbumos). Iespējams nepareizi izvēlēta ūdens ieguves vieta);
Sērūdeņradis jeb ūdeņraža sulfīds (Sērūdeņradis jeb ūdeņraža sulfīds ir bezkrāsaina, indīga gāze ar raksturīgu ļoti nepatīkamu puvušu olu smaku);
Duļķainība, krāsa, garšas, smarža (Smalku daļiņu (minerālvielu un organisko vielu) suspensija. Duļķainība nedrīkst pārsniegt 3,0 NTU. Garšas, smaržas un krāsainības rādītājiem ūdenī jābūt pieņemamiem patērētājiem un bez būtiskām izmaiņām. Nepatīkama garša, smarža un vizuāli novērojama ūdens krāsainība liecina par dzeramā ūdens problēmām);
pH (ūdens šķīdumos pH var mainīties no 0 līdz 14 (pH norāda uz skābuma vai sārmainības pakāpi ūdenī). Pilnīgi tīram ūdenim pH ir 7 un tas ir neitrāls. pH zem 7 nozīmē ka vide ir skāba (skābā ūdenī notiek metāla daļu korozija, šāds ūdens bojā caurules, santehniku un boilerus, uz ūdens skābumu norāda zaļie notecējumi uz izlietnēm un santehnikas), virs 7 - ka sārmaina (sārmains ūdens izraisa duļķainību, nogulšņu rašanos, vājina ūdens dezinficējošo līdzekļu efektivitāti). Pieļaujamā pH koncentrācija dzeramajā ūdenī ir 6.5 līdz 9.5 vienības, tas nozīmē, ka skābe ir līdzsvarā ar bāzi);
Elektrovadītspēja (Elektrovadītspēja ir fizikāls lielums, kas raksturo materiāla ķermeņa spēju vadīt elektrisko strāvu. Tīrs ūdens elektrisko strāvu nevada. Jo vairāk ūdenī ir izšķīduši sāļi vai cita veida savienojumi, jo lielāka ir elektrovadītspēja. Pieļaujamā elektrovadītspēja dzaramajā ūdenī ir 2500 µS cm-1).

Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasības:
Rādītājs Maksimāli pieļaujamā norma
Koliformas baktērijas 0/100 ml
Escherichia coli 0/100 ml
Enterokoki 0/100 ml
Amonija joni 0.50 mg/l
Dzelzs 0.2 mg/l
Smarža Pieņemama patērētājam un bez būtiskām izmaiņām
Garša Pieņemama patērētājam un bez būtiskām izmaiņām
Krāsainība Pieņemama patērētājam un bez būtiskām izmaiņām
Duļķainība 3.0 NTU
Ūdeņraža jonu koncentrācija, pH 6.5 – 9.5 pH vienības
Elektrovadītspēja, EVS 2500 µS cm-1 20 °C temperatūrā
Mangāns 0.05 mg/l
Nitrātjoni 50 mg/l
Nitrītjoni 0.50 mg/l
Hlorīdjoni 250 mg/l
Sulfātjoni 250 mg/l
Nātrijs 200 mg/l
Oksidējamība, permanganāta indekss 5,0 mg/l O2